Patērētāju tiesību aizsardzības centrs Latvijā

Latvijas valstij un tirgum attīstoties 1998. gadā Latvijas Ministru kabinets bija izlēmis izveidot Patērētāju tiesību aizsardzības centru, kas tika veidots uz toreiz darbībā esošā Tirdzniecības un pakalpojumu kontroles centra principu bāzes. Pats jaunizveidotais Patērētāju tiesību aizsardzības centrs savu darbību varēja pilnvērtīgi uzsākt jau 1998. gada 1. maijā. Kādi bija šī centra galvenie mērķi deviņdesmito gadu beigās? Centra pārziņā bija īstenot Latvijas patērētāju tiesību aizsardzību, un to paveikt tieši uzraugot preču tirdzniecību valstī, kā arī pakalpojumu sniegšanu. Centrs tāpat uzņēmās arī nodrošinot pircējus ar maksimāli daudz nepieciešamās informācijas šajā jomā, papildus palīdzot patērētājiem dažādu ar tirgotājiem radušos konfliktu risināšanas procesā.

Lielākās pārmaiņas Patērētāju tiesību aizsardzības centrs Latvijā piedzīvoja līdz ar valsts pievienošanos Eiropas Savienības sastāvam, kas notika 6 gadus pēc centra darbības uzsākšanas – 2004. gada 1. maijā. Dalība Eiropas Savienībā būtiski ietekmēja arī vietējo patērētāju tiesību aizsardzību, tāpat pozitīvi uzlabojumi tika veikti tirgus uzraudzībā, preču drošības nodrošinājumā, kā arī būtiskas izmaiņas ieviestas tiesību atbilstības novērtēšanas politikā un šīs jomas likumdošanā Latvijā. Varētu teikt, ka esot Eiropas Savienības sastāvā esam tikuši pie jaunām iespējām dažādākai un piepildītākai starptautiskajai sadarbībai, ne tikai nodrošinot, bet arī ievērojami uzlabojot tobrīd aktuālo pircēju tiesību aizsardzību Latvijā.

Pēc savas darbības un esības pamatprincipa Latvijas Patērētāju tiesību aizsardzības centrs ir valsts pārvaldes organizācija. To ļoti rūpīgi pārrauga Ekonomikas ministrijas, kuras viens no uzdevumiem ir īstenot ar patērētāju tiesībām un interešu aizsardzību saistīto politiku valstī. Pati galvenā dokumentācija, uz kuras pamata tiek noteikta Patērētāju tiesību aizsardzības centra darbība, nenoliedzami ir pats Patērētāju tiesību aizsardzības likums. Papildus tam centra ikdienas darbību regulē arī Patērētāju tiesību aizsardzības centra iekšējais nolikums.

Ja runājam par Patērētāju tiesību aizsardzības centra galvenajām funkcijām tad noteikti jāmin ir visa tirgus uzraudzība un arī kontrole tādās jomās kā: nepārtikas preces, kuras nokļūst tirdzniecībā un dažādu pakalpojumu sniegšanas sfērā. Šeit gan kā izņēmums ir, piemēram, medicīnas preces un sadzīvē lietojamās dažādas ķīmiskās vielas, kā arī ķīmiskie produkti, dažādas zāles, arī veterinārās, kosmētiskie līdzekļi un dzīvnieku kopšanas līdzekļi, izņēmums tātad ir arī farmaceitiskie un veterinārajā farmācijā izmantojamie produkti. Centra ikdienas darbos ietilpst visi par pircēju tiesību pārkāpumiem saņemtie iesniegumu un to rūpīga izskatīšana, lai būtu maksimāli produktīvi palīdzības sniegšanā visiem patērētājiem viņu strīdu risināšanā ar negodīgiem tirgotājiem un pakalpojumu sniedzējiem. Šī procesa ietvaros ir nepieciešams organizēt patērētāju strīdu risināšanas komisijas darbu, arī kā viena no Patērētāju tiesību aizsardzības centra galvenajām funkcijām. Tieši tāpat, kā juridiskas palīdzības sniegšana iespēju robežās patērētājiem viņu tiesību jautājumos.

Centram jārūpējas ne tikai par pašiem pircējiem, bet arī par tiesību ievērošanu visos pircēju un pārdevēju līgumu projektos un pašos līgumos, ko pircēji mēdz slēgt ar pārdevējiem, pakalpojuma sniedzējiem vai ražotājiem. Normatīvajos aktos paredzētajā kārtībā centrs seko līdzi, lai pārdevējs, pakalpojuma sniedzējs vai ražotājs spētu izmainīt vai pārtraukt pildīt līgums noteiktos noteikumus, ja, piemēram, minētajā dokumentā ir konstatēti neskaidri vai negodīgi un netaisnīgi punkti. Mazāk zināms ir tas, ka centrs piedalās arī pārtikas un nepārtikas preču mēra un svara precīza mēra noteikšanā, uzraugot arī pareizu pirkuma samaksas aprēķināšanu. Pie šī uzdevuma klāt nāk arī tirgū reglamentētajā sfērā piedāvāto mērīšanas līdzekļu atbilstības uzraudzīšana, atbilstoši visām normatīvajos aktos noteiktajām prasībām.

Patērētāju tiesību aizsardzības centrs Latvijā atrodams Rīgā, Brīvības ielā 55.

Autortiesību aizsardzība patērētāju tirgū

Ar autortiesībām saprot jebkura autora personisko tiesību kopumu – gan nemantisko, gan mantisko, šīs tiesības ir vērstas uz autora radītu intelektuālo darbu un izpaužas tā materiālajā formā. Latvijā autora tiesības tiek noteiktas saskaņā ar Autortiesību likumu. Šī likuma pats svarīgākais uzdevums ir pasargāt individuālā autora autordarbu pret tā neatļautu un nesankcionētu lietošanu. Tātad skaidrs ir tas, ka autortiesības ir tās, kas pieder autoram un sava darba radītājam, sākot no tā brīža, kad darbs ir faktiski radīts.

Autors vai autora tiesību pārņēmējs var savas tiesības uz konkrēto darbu apliecināt ar speciālu, tā saucamo, autortiesību aizsardzības zīmi. Šī zīme ļoti bieži manāma uz preču iepakojumiem, grāmatās, mūzikas izdevumiem un tamlīdzīgi, tā sevī ietver trīs lietas. Pirmā no tām ir aizsardzības zīmes grafiskais attēlojums, kas ir burts “c, kurš ir apvilts ar aplītī, tam seko autortiesību objekta vārds vai nosaukumus un paša autordarba pirmā publicējuma gada skaitlis. Piemēram, tas varētu izskatīties šādi – © “Jāņa Rozes izdevniecība”, 2011.

Gadījumos, ja kāds no interesentiem vēlas izmantot autora darbu, ar autoru par viņa darba izmantošanu ir jāslēdz licences līgums, par ko autors saņem attiecīgā līgumā paredzēto un noteikto atlīdzības maksu. Un jāievēro ir arī tas, ka autortiesības uz autordarbiem ir ne tikai autoram, bet arī viņa noteiktajiem mantiniekiem. Jā, tās ir iespējams mantot gan ar sastādītu un parakstītu mantojuma līgumu, autora testamentu vai likumā noteiktā mantošanas ceļā. Interesanti, ka Latvijā autortiesības uz autordarbu tiek saglabātas vēl septiņdesmit gadus pēc autora miršanas.

Ja esi autors, tad tev ir iespēja savu autordarbu tiesību aizsardzību nodot kompetentām organizācijām – arī Latvijā ir šāda organizācija pilnajā nosaukumā – Autortiesību un komunicēšanas konsultāciju aģentūra / Latvijas Autoru apvienība, jeb īsākā rakstībā – AKKA/LAA. Šī organizācija ir, tā saucamā, multi-repertuāra autortiesību organizācija, jo tā spēj pārstāvēt gan vizuālos, audiovizuālos, muzikālos darbus, gan arī dramatiskos un literāros autordarbus. Uz doto brīdi AKKA/LAA jau pārstāv vairāk nekā 4000 dažādu latviešu autoru mantiskās tiesības, kā arī vairāk nekā 4 miljonus ārvalstu izpildītāju un autoru mantiskās tiesības.

Tomēr ir arī tādi autordarbi, kuri netiek aizsargāti ar autortiesībām un to likuma noteikumiem. Likums Latvijā brīvi ļauj izmantot visiem valsts iedzīvotājiem un citu valstu interesentiem sekojošus darbus:

– visus valstī esošos normatīvos un administratīvos aktus;

– mūsu valsts par oficiālajiem atzītos simbolus un zīmes, piemēram, valsts un pilsētu karogus, ģērboņus, himnas un tamlīdzīgi;

– visus likumus un tiesu spriedumus;

– informāciju, kas tiek sniegta par dažādiem faktiem, notikumiem un dienas jaunumiem, kas ir izskanējuši plašsaziņas līdzekļos, tādos kā prese, radio, internetā, televīzijā, sociālajos ziņu tīklos. Šādus darbus ir atļauts izmantot tālākiem informatīviem mērķiem, šajā gadījumā ir jālieto atsauces uz oriģinālo darbu un materiāliem;

– drīkst reproducēt dažādus publiskotos darbus un šādu darbu citātus, ja tas tiek darīts zinātniskos vai pētnieciskos nolūkos;

– drīkst pārpublicēt un pārraidīt politiskas runas, aicinājumus un ziņojumus, kas ir izteiktas publiski;

– drīkst fiksēt un publiskot fotogrāfijās valstī notiekošos aktuālos notikumus;

– raidorganizācijām ir atļauts raidīt darbus, kas redzami un/vai dzirdami kļuvuši tieši aktuālo notikumu gaitas sakarā;

– dažādus darbus drīkst izmantot izglītības un pētniecības mērķiem, šajos gadījumos obligāti ir jāmin gan izmantotā darba nosaukums, gan arī tā autors (populāri dažādos skolas un universitātes darbos);

– dažādus darbus drīkst reproducēt, tā lai tos būtu iespējams izmantot redzes vai dzirdes invalīdiem;

– kā arī dažādus darbus tāpat drīkst reproducēt, ja tas paredzēts tiesvedības mērķiem.

Kas ir patērētāju strīdu alternatīva izšķiršana?

Pēc definīcijas ar Patērētāju strīdu alternatīva izšķiršanu (saīsinājumā – PSAI) apzīmē dažādu veidu mehānismus, kurus var izmantot patērētāju un tirgotāju strīdu risināšanā, neiesaistot šajā procesā tiesu sistēmu vai dažādas valsts institūcijas. Šāds alternatīvs veids strīdu izšķiršanā var būt ļoti vienkāršs, laiku taupošs un lēts paņēmiens, kādā veidā ārpus tiesas sēdes var izšķirt strīdus starp patērētājiem un tirgotājiem. Jebkurā šādā strīdā tieši patērētājs tiek uzskatīts par vājāko un neaizsargāto no iesaistītajām pusēm, gan patērētāja finansiālās iespējas, gan arī jebkādi citi resursi, lai efektīvi risinātu strīdus nav pat mazliet salīdzināmi ar iespējām, kādas ir tirgotājam un komersantam. Viens no galvenajiem iemesliem, kas parasti spēj atturēt patērētāju strīdu risināt vispārējā tiesā, parasti ir tas, ka iegādātā prece ir bijusi ļoti lēta un nav vērts cīnīties par pārdesmit eiro un vēl tā dēļ patērēt tik daudz sava laika. Šāda strīdu alternatīva izšķiršana tika ieviesta, kā patērētajam daudz piemērotāks un draudzīgāks strīdu risināšanas veids, kā arī tāpēc, lai globāli varētu līdzsvarot abu līguma slēdzēju pušu iespējas risināt uzsāktās domstarpības.

Patērētāju strīdu alternatīvās izšķiršanas process Eiropas Savienības ietvaros var tikt organizēts vairākos dažādos veidos, piemēram, var izvēlēties šādas alternatīvas – samierinātājs, vidutājs, tiesībsargs, mediācija, šķīrējtiesnesis, sūdzību izskatīšanas komiteja, aizstāvības asociācija un citas.

Lai spētu nodrošināt strīdu alternatīvās izšķiršanas iespēju vienlīdzību, 2013. gadā visā Eiropas Savienībā stājās spēkā Direktīva par patērētāju strīdu alternatīvu izšķiršanu (Direktīva par PSAI), kas Eiropas Savienības dalībvalstīm savos normatīvajos aktos obligāti bija jāievieš līdz 2015. gada vidum. Tātad šobrīd šī direktīva ir jau spēkā visās dalībvalstīs. Direktīva par PSAI nosaka, ka ES dalībvalstu pienākumos ietilps nodrošināt to, lai patērētāju strīdus, kuros tieši ir iesaistīts attiecīgās valsts tirgotājs, drīkst iesniegt savu vēlmi pēc atbilstošas strīdu alternatīvās izskatīšanas par to atbildīgai atbilstošai vienībai. Līdz ar Direktīvas par PSAI stāšanos spēkā visās ES valstīs tiek nodrošināts, ka šādas procedūras ir iespēja izmantot pilnīgi visos tirgus sektoros. Pats svarīgākais ir tas, ka strīdu alternatīvās izšķiršanas atbilstošā vienība ir absolūti neitrāla struktūra (vai nu tā ir institūcija vai, piemēram, fiziska persona), tā ir izveidota ar mērķi darboties ilgstoši un atbilstoši noteiktajiem kvalitātes kritērijiem. Neitrālās struktūras mērķis ir izšķirt radušos strīdus starp tirgotājiem un pircējiem ārpus tiesas zāles, izmantojot kādu no pieejamajām strīdu alternatīvās izšķiršanas procedūrām. Piemēram, savest kopā strīdā iesaistītās abas puses un censties panākt izlīgumu. Struktūra var arī ierosināt vai noteikt piemērotu risinājumu.

Iespēja iesniegt strīdus Strīdu alternatīvās izšķiršanas vienībām ir tad, ja tirgotājs veic savu uzņēmējdarbību kādā no Eiropas Savienības valstīm, arī patērētājs ir Eiropas Savienības iedzīvotājs un pats strīds ir saistīts ar pušu līgumsaistībām, attiecoties gan uz tiešsaistes līgumiem, gan arī uz bezsaistes līgumiem, ja šīs līgumsaistības izriet no pārdošanas līguma un/vai pakalpojumu līguma visās ekonomikas nozarēs bez izņēmuma. Katras dalībvalsts pienākums ir izveidot saraksts ar šādām strīdu izšķiršanas vienībām, kas atbilst Direktīvas par PSAI kvalitātes kritērijiem un ir izvietotas dažādos valsts reģionos.

Gadījumā, ja strīds izceļas, ir ļoti svarīgi, lai patērētājam būtu maksimāli ātri un viegli noteikt, kuru no visām PSAI vienību kompetencē tieši ir izskatīt viņa specifisko sūdzību. Ar PSAI vienības palīdzību patērētājs var arī noskaidrot, vai tirgotājs, ar kuru viņam izcēlies strīds, labprāt piedalīsies strīdu alternatīvā izšķiršanas procedūrā.

Kur vērsties, aizstāvot savas patērētāja tiesības

Latvijā, tieši tāpat kā jebkurā citā Eiropas Savienības dalībvalstī, ikvienam no tās iedzīvotājam ir tiesības pēc tam, kad ir iegādātas preces un/vai pakalpojumi, izvirzīt tirgotājam savas pretenzijas par minētās preces un/vai pakalpojuma neatbilstošu stāvokli saskaņā ar pirkšanas līguma noteikumiem. Šīs prasības ir tiesības izvirzīt divu gadu laikā no preču iegādes brīža, pakalpojuma saņemšanas brīža. Par līgumu šeit kalpo sekojošais – pircējam veicot pirkumu tiek noslēgts tā pirkšanas līgums, par šī darījuma apliecinošu dokuments kalpo preces pirkuma čeks, kvīts vai rēķins. Ja pircējs ir konstatējis, ka viņa nopirktā prece ir uzskatāma par neatbilstošu līguma noteikumiem, tad viņam ir absolūtas tiesības tirgotājam izvirzīt atbilstošu pretenziju. Savukārt, tirgotāja vai ražotāja tiešais pienākums ir nodrošināt jebkuras tā pārdotās preces un/vai pakalpojuma atbilstību līguma noteikumiem, nodrošinot, lai minētā prece būtu bez defektiem un to būtu iespējams izmantot tai paredzētajam mērķim. Tomēr ne pret visu var izvirzīt pretenzijas, lai to tomēr varētu izdarīt, preces defekts nevar būt defekts nedrīkst būt maznozīmīgs un tas nedrīkst būt radies, ja pircējs to ir nepareizi lietojis. nepareizas lietošanas rezultātā. Pirmo sešu mēnešu periodā, konstatējot preces defektus, ir iespējams izvirzīt prasību samazināt preces cenu, atmaksājot starpību, lūgt bez samaksas novērst preces neatbilstību un defektus vai arī pilnībā atlīdzināt preces defektu novēršanas izdevumus, ja tos nepieciešams veikt. Var arī lūgt tirgotāju apmainīt preci pret atbilstoši tādu pašu vai līdzvērtīgu preci no tirgotāja piedāvājuma klāsta. Ir tiesības arī pilnībā atcelt pirkuma līgumu, saņemot atmaksu naudā par preci.

Ja vēlaties izteikt savas pretenzijas tirgotājam vai ražotājam pēc sešu mēnešu perioda, tad būs iespējams to veikt šīm prasībām – bez samaksas novērst preces neatbilstību un defektus vai arī pilnībā atlīdzināt preces defektu novēršanas izdevumus, ja tos nepieciešams veikt; apmainīt nopirkto preci pret atbilstoši tādu pašu vai līdzvērtīgu preci no tirgotāja piedāvājuma klāsta. Diemžēl, pēc sešu mēnešu perioda patērētājam vairs nav iespējas saņemt pilnu, simtprocentīgu atmaksu par samaksāto preci, jo šāda prece skaitās jau kā nolietota. Tiek speciāli aprēķināts preces nolietojums, par kura vērtību tad arī tiek samazināta atgrieztās preces pirmreizējā cena un vērtība. Lai aprēķinātu šādu preces nolietojumu, tirgotājs vai ražotājs piesaka no abām pusēm neatkarīgu ekspertīzi vai arī pusēm ir iespējams vienoties par preces nolietojuma vērtību. Ja tiek pasūtīta ekspertīze, tās izmaksas ir jāsedz tirgotājam.

Lai praktiski veiktu soļus pretenziju izteikšanai, patērētājam ir vajadzīgs uzrakstīt iesniegumu uzņēmumam, tirgotājam vai ražotājam, no kura neapmierinošā prece tika iegādāta. Iesniegumā ir jāapraksta konstatētā preces problēmu un jāpievieno čeka, līguma, kvīts, rēķina kopija, tā apliecinās, ka pirkums ir veikts un ir veikts pie konkrētā pārdevēja. Pēc iesnieguma saņemšanas tirgotājam ir jāsniedz atbilde uz iesniegumu 10 kalendāro dienu laikā. Ja dažādu apstākļu dēļ atbilde netiek saņemta, tad patērētājam ir viss tiesības vērsties ar sūdzību par tirgotāju Patērētāju tiesību aizsardzības centrā. Šeit iesniegumu jau varēs iesniegt elektroniski, sīki aprakstot radušos problēmu un pievienojot iesniegumam skanētus visus dokumentus, kas saistīti ar šo gadījumu – čeka, līguma, kvīts, rēķina kopiju, iesniegumu, kurš tika nosūtīts tirgotājam ar izteiktajām pretenzijām, tirgotāja atbilde, ja tāda tika saņemta. Elektroniskie dokumenti atbilstoši valstī esošajiem noteikumiem ir jāparaksta ar drošu elektronisko parakstu. Patērētāju tiesību aizsardzības centra darbinieki atbildi patērētājam uz viņa iesniegto iesniegumu sniegs viena mēneša laikā.